[255] 5. Sukajātakavaṇṇanā

Yāvaso mattamaññāsīti idaṃ satthā jetavane viharanto ekaṃ atibahuṃ bhuñjitvā ajīraṇena kālakataṃ bhikkhuṃ ārabbha kathesi. Tasmiṃ kira evaṃ kālakate dhammasabhāyaṃ bhikkhū tassa aguṇakathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso, asuko nāma bhikkhu attano kucchippamāṇaṃ ajānitvā atibahuṃ bhuñjitvā jīrāpetuṃ asakkonto kālakato’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa atibhojanapaccayeneva mato’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto himavantapadese sukayoniyaṃ nibbattitvā anekānaṃ sukasahassānaṃ samuddānugate himavantapadese vasantānaṃ rājā ahosi. Tasseko putto ahosi, tasmiṃ balappatte bodhisatto dubbalacakkhuko ahosi. Sukānaṃ kira sīgho vego hoti, tena tesaṃ mahallakakāle paṭhamaṃ cakkhumeva dubbalaṃ hoti. Bodhisattassa putto mātāpitaro kulāvake ṭhapetvā gocaraṃ āharitvā posesi. So ekadivasaṃ gocarabhūmiṃ gantvā pabbatamatthake ṭhito samuddaṃ olokento ekaṃ dīpakaṃ passi. Tasmiṃ pana suvaṇṇavaṇṇaṃ madhuraphalaṃ ambavanaṃ atthi. So punadivase gocaravelāya uppatitvā tasmiṃ ambavane otaritvā ambarasaṃ pivitvā ambapakkaṃ ādāya āgantvā mātāpitūnaṃ adāsi. Bodhisatto taṃ khādanto rasaṃ sañjānitvā ‘‘tāta, nanu imaṃ asukadīpake ambapakka’’nti vatvā ‘‘āma, tātā’’ti vutte ‘‘tāta, etaṃ dīpakaṃ gacchantā nāma sukā dīghamāyuṃ pālentā nāma natthi, mā kho tvaṃ puna taṃ dīpakaṃ agamāsī’’ti āha. So tassa vacanaṃ aggahetvā agamāsiyeva.

Athekadivasaṃ bahuṃ ambarasaṃ pivitvā mātāpitūnaṃ atthāya ambapakkaṃ ādāya samuddamatthakenāgacchanto atidhātatāya kilantakāyo niddāyābhibhūto, so niddāyantopi āgacchateva, tuṇḍena panassa gahitaṃ ambapakkaṃ pati. So anukkamena āgamanavīthiṃ jahitvā osīdanto udakapiṭṭheneva āgacchanto udake pati. Atha naṃ eko maccho gahetvā khādi. Bodhisatto tasmiṃ āgamanavelāya anāgacchanteyeva ‘‘samudde patitvā mato bhavissatī’’ti aññāsi. Athassa mātāpitaropi āhāraṃ alabhamānā sussitvā mariṃsu.

Satthā imaṃ atītaṃ āharitvā abhisambuddho hutvā imā gāthā avoca –

13.

‘‘Yāva so mattamaññāsi, bhojanasmiṃ vihaṅgamo;

Tāva addhānamāpādi, mātarañca aposayi.

14.

‘‘Yato ca kho bahutaraṃ, bhojanaṃ ajjhavāhari;

Tato tattheva saṃsīdi, amattaññū hi so ahu.

15.

‘‘Tasmā mattaññutā sādhu, bhojanasmiṃ agiddhatā;

Amattaññū hi sīdanti, mattaññū ca na sīdare’’ti.

Tattha yāva soti yāva so vihaṅgamo bhojane mattamaññāsi. Tāva addhānamāpādīti tatthakaṃ kālaṃ jīvitaaddhānaṃ āpādi, āyuṃ vindi. Mātarañcāti desanāsīsametaṃ, mātāpitaro ca aposayīti attho. Yato ca khoti yasmiñca kho kāle. Bhojanaṃ ajjhavāharīti ambarasaṃ ajjhohari. Tatoti tasmiṃ kāle. Tattheva saṃsīdīti tasmiṃ samuddeyeva osīdi nimujji, macchabhojanataṃ āpajji.

Tasmā mattaññutā sādhūti yasmā bhojane amattaññū suko samudde osīditvā mato, tasmā bhojanasmiṃ agiddhitāsaṅkhāto mattaññubhāvo sādhu, pamāṇajānanaṃ sundaranti attho. Atha vā ‘‘paṭisaṅkhā yoniso āhāraṃ āhāreti, neva davāya na madāya…pe… phāsuvihāro cā’’ti.

‘‘Allaṃ sukkhañca bhuñjanto, na bāḷhaṃ suhito siyā;

Ūnudaro mitāhāro, sato bhikkhu paribbaje.

‘‘Cattāro pañca ālope, abhutvā udakaṃ pive;

Alaṃ phāsuvihārāya, pahitattassa bhikkhuno. (theragā. 982-983);

‘‘Manujassa sadā satīmato, mattaṃ jānato laddhabhojane;

Tanū tassa bhavanti vedanā, saṇikaṃ jīrati āyuṃ pālaya’’nti. (saṃ. ni. 1.124) –

Evaṃ vaṇṇitā mattaññutāpi sādhu.

‘‘Kantāre puttamaṃsaṃva, akkhassabbhañjanaṃ yathā;

Evaṃ āhari āharaṃ, yāpanatthamamucchito’’ti. (visuddhi. 1.19) –

Evaṃ vaṇṇitā agiddhitāpi sādhu. Pāḷiyaṃ pana ‘‘agiddhimā’’ti likhitaṃ, tato ayaṃ aṭṭhakathāpāṭhova sundarataro. Amattaññū hi sīdantīti bhojane pamāṇaṃ ajānantā hi rasataṇhāvasena pāpakammaṃ katvā catūsu apāyesu sīdanti. Mattaññū ca na sīdareti ye pana bhojane pamāṇaṃ jānanti, te diṭṭhadhammepi samparāyepi na sīdantīti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṃ samodhānesi, saccapariyosāne bahū sotāpannāpi sakadāgāminopi anāgāminopi arahantopi ahesuṃ. ‘‘Tadā sukarājaputto bhojane amattaññū bhikkhu ahosi, sukarājā pana ahameva ahosi’’nti.

Sukajātakavaṇṇanā pañcamā.