13. Terasakanipāto

[474] 1. Ambajātakavaṇṇanā

Ahāsime ambaphalāni pubbeti idaṃ satthā jetavane viharanto devadattaṃ ārabbha kathesi. Devadatto hi ‘‘ahaṃ buddho bhavissāmi, mayhaṃ samaṇo gotamo neva ācariyo na upajjhāyo’’ti ācariyaṃ paccakkhāya jhānaparihīno saṅghaṃ bhinditvā anupubbena sāvatthiṃ āgacchanto bahijetavane pathaviyā vivare dinne avīciṃ pāvisi. Tadā bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ ‘‘āvuso, devadatto ācariyaṃ paccakkhāya mahāvināsaṃ patto, avīcimahāniraye nibbatto’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi devadatto ācariyaṃ paccakkhāya mahāvināsaṃ pattoyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente tassa purohitakulaṃ ahivātarogena vinassi. Ekova putto bhittiṃ bhinditvā palāto. So takkasilaṃ gantvā disāpāmokkhassācariyassa santike tayo vede ca avasesasippāni ca uggahetvā ācariyaṃ vanditvā nikkhanto ‘‘desacārittaṃ jānissāmī’’ti caranto ekaṃ paccantanagaraṃ pāpuṇi. Taṃ nissāya mahācaṇḍālagāmako ahosi. Tadā bodhisatto tasmiṃ gāme paṭivasati, paṇḍito byatto akāle phalaṃ gaṇhāpanamantaṃ jānāti. So pātova vuṭṭhāya kājaṃ ādāya tato gāmā nikkhimitvā araññe ekaṃ ambarukkhaṃ upasaṅkamitvā sattapadamatthake ṭhito taṃ mantaṃ parivattetvā ambarukkhaṃ ekena udakapasatena paharati. Rukkhato taṅkhaṇaññeva purāṇapaṇṇāni patanti, navāni uṭṭhahanti, pupphāni pupphitvā patanti, ambaphalāni uṭṭhāya muhutteneva paccitvā madhurāni ojavantāni dibbarasasadisāni hutvā rukkhato patanti. Mahāsatto tāni uccinitvā yāvadatthaṃ khāditvā kājaṃ pūrāpetvā gehaṃ gantvā tāni vikkiṇitvā puttadāraṃ posesi.

So brāhmaṇakumāro mahāsattaṃ akāle ambapakkāni āharitvā vikkiṇantaṃ disvā ‘‘nissaṃsayena tehi mantabalena uppannehi bhavitabbaṃ, imaṃ purisaṃ nissāya idaṃ anagghamantaṃ labhissāmī’’ti cintetvā mahāsattassa ambāni āharaṇaniyāmaṃ pariggaṇhanto tathato ñatvā tasmiṃ araññato anāgateyeva tassa gehaṃ gantvā ajānanto viya hutvā tassa bhariyaṃ ‘‘kuhiṃ ayyo, ācariyo’’ti pucchitvā ‘‘araññaṃ gato’’ti vutte taṃ āgataṃ āgamayamānova ṭhatvā āgacchantaṃ disvā hatthato pacchiṃ gahetvā āharitvā gehe ṭhapesi. Mahāsatto taṃ oloketvā bhariyaṃ āha – ‘‘bhadde, ayaṃ māṇavo mantatthāya āgato, tassa hatthe manto nassati, asappuriso eso’’ti. Māṇavopi ‘‘ahaṃ imaṃ mantaṃ ācariyassa upakārako hutvā labhissāmī’’ti cintetvā tato paṭṭhāya tassa gehe sabbakiccāni karoti. Dārūni āharati, vīhiṃ koṭṭeti, bhattaṃ pacati, dantakaṭṭhamukhadhovanādīni deti, pādaṃ dhovati.

Ekadivasaṃ mahāsattena ‘‘tāta māṇava, mañcapādānaṃ me upadhānaṃ dehī’’ti vutte aññaṃ apassitvā sabbarattiṃ ūrumhi ṭhapetvā nisīdi. Aparabhāge mahāsattassa bhariyā puttaṃ vijāyi. Tassā pasūtikāle parikammaṃ sabbamakāsi. Sā ekadivasaṃ mahāsattaṃ āha ‘‘sāmi, ayaṃ māṇavo jātisampanno hutvā mantatthāya amhākaṃ veyyāvaccaṃ karoti, etassa hatthe manto tiṭṭhatu vā mā vā, detha tassa manta’’nti. So ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchitvā tassa mantaṃ datvā evamāha – ‘‘tāta, anagghoyaṃ manto, tava imaṃ nissāya mahālābhasakkāro bhavissati, raññā vā rājamahāmattena vā ‘ko te ācariyo’ti puṭṭhakāle mā maṃ nigūhittho, sace hi ‘caṇḍālassa me santikā manto gahito’ti lajjanto ‘brāhmaṇamahāsālo me ācariyo’ti kathessasi, imassa mantassa phalaṃ na labhissasī’’ti. So ‘‘kiṃ kāraṇā taṃ nigūhissāmi, kenaci puṭṭhakāle tumheyeva kathessāmī’’ti vatvā taṃ vanditvā caṇḍālagāmato nikkhamitvā mantaṃ vīmaṃsitvā anupubbena bārāṇasiṃ patvā ambāni vikkiṇitvā bahuṃ dhanaṃ labhi.

Athekadivasaṃ uyyānapālo tassa hatthato ambaṃ kiṇitvā rañño adāsi. Rājā taṃ paribhuñjitvā ‘‘kuto samma, tayā evarūpaṃ ambaṃ laddha’’nti pucchi. Deva, eko māṇavo akālaambaphalāni ānetvā vikkiṇāti, tato me gahitanti. Tena hi ‘‘ito paṭṭhāya idheva ambāni āharatū’’ti naṃ vadehīti. So tathā akāsi. Māṇavopi tato paṭṭhāya ambāni rājakulaṃ harati. Atha raññā ‘‘upaṭṭhaha ma’’nti vutte rājānaṃ upaṭṭhahanto bahuṃ dhanaṃ labhitvā anukkamena vissāsiko jāto. Atha naṃ ekadivasaṃ rājā pucchi ‘‘māṇava, kuto akāle evaṃ vaṇṇagandharasasampannāni ambāni labhasi, kiṃ te nāgo vā supaṇṇo vā devo vā koci deti, udāhu mantabalaṃ eta’’nti? ‘‘Na me mahārāja, koci deti, anaggho pana me manto atthi, tasseva bala’’nti. ‘‘Tena hi mayampi te ekadivasaṃ mantabalaṃ daṭṭhukāmā’’ti. ‘‘Sādhu, deva, dassessāmī’’ti. Rājā punadivase tena saddhiṃ uyyānaṃ gantvā ‘‘dassehī’’ti āha. So ‘‘sādhū’’ti ambarukkhaṃ upagantvā sattapadamatthake ṭhito mantaṃ parivattetvā rukkhaṃ udakena pahari. Taṅkhaṇaññeva ambarukkho heṭṭhā vuttaniyāmeneva phalaṃ gahetvā mahāmegho viya ambavassaṃ vassi. Mahājano sādhukāraṃ adāsi, celukkhepā pavattiṃsu.

Rājā ambaphalāni khāditvā tassa bahuṃ dhanaṃ datvā ‘‘māṇavaka, evarūpo te acchariyamanto kassa santike gahito’’ti pucchi. Māṇavo ‘‘sacāhaṃ ‘caṇḍālassa santike’ti vakkhāmi, lajjitabbakaṃ bhavissati, mañca garahissanti, manto kho pana me paguṇo, idāni na nassissati, disāpāmokkhaṃ ācariyaṃ apadisāmī’’ti cintetvā musāvādaṃ katvā ‘‘takkasilāyaṃ disāpāmokkhācariyassa santike gahito me’’ti vadanto ācariyaṃ paccakkhāsi. Taṅkhaṇaññeva manto antaradhāyi. Rājā somanassajāto taṃ ādāya nagaraṃ pavisitvā punadivase ‘‘ambāni khādissāmī’’ti uyyānaṃ gantvā maṅgalasilāpaṭṭe nisīditvā māṇava, ambāni āharāti āha. So ‘‘sādhū’’ti ambaṃ upagantvā sattapadamatthake ṭhito ‘‘mantaṃ parivattessāmī’’ti mante anupaṭṭhahante antarahitabhāvaṃ ñatvā lajjito aṭṭhāsi. Rājā ‘‘ayaṃ pubbe parisamajjheyeva ambāni āharitvā amhākaṃ deti, ghanameghavassaṃ viya ambavassaṃ vassāpeti, idāni thaddho viya ṭhito, kiṃ nu kho kāraṇa’’nti cintetvā taṃ pucchanto paṭhamaṃ gāthamāha –

1.

‘‘Ahāsi me ambaphalāni pubbe, aṇūni thūlāni ca brahmacāri;

Teheva mantehi na dāni tuyhaṃ, dumapphalā pātubhavanti brahme’’ti.

Tattha ahāsīti āhari. Dumapphalāti rukkhaphalāni.

Taṃ sutvā māṇavo ‘‘sace ‘ajja ambaphalaṃ na gaṇhāmī’ti vakkhāmi, rājā me kujjhissati, musāvādena naṃ vañcessāmī’’ti dutiyaṃ gāthamāha –

2.

‘‘Nakkhattayogaṃ paṭimānayāmi, khaṇaṃ muhuttañca mante na passaṃ;

Nakkhattayogañca khaṇañca laddhā, addhā harissambaphalaṃ pahūta’’nti.

Tattha addhāharissambaphalanti addhā ambaphalaṃ āharissāmi.

Rājā ‘‘ayaṃ aññadā nakkhattayogaṃ na vadati, kiṃ nu kho eta’’nti pucchanto dve gāthā abhāsi –

3.

‘‘Nakkhattayogaṃ na pure abhāṇi, khaṇaṃ muhuttaṃ na pure asaṃsi;

Sayaṃ harī ambaphalaṃ pahūtaṃ, vaṇṇena gandhena rasenupetaṃ.

4.

‘‘Mantābhijappena pure hi tuyhaṃ, dumapphalā pātubhavanti brahme;

Svājja na pāresi jappampi mantaṃ, ayaṃ so ko nāma tavajja dhammo’’ti.

Tattha na pāresīti na sakkosi. Jappampīti jappantopi parivattentopi. Ayaṃ soti ayameva so tava sabhāvo ajja ko nāma jātoti.

Taṃ sutvā māṇavo ‘‘na sakkā rājānaṃ musāvādena vañcetuṃ, sacepi me sabhāve kathite āṇaṃ kareyya, karotu, sabhāvameva kathessāmī’’ti cintetvā dve gāthā abhāsi –

5.

‘‘Caṇḍālaputto mama sampadāsi, dhammena mante pakatiñca saṃsi;

Mā cassu me pucchito nāmagottaṃ, guyhittho atthaṃ vijaheyya manto.

6.

‘‘Sohaṃ janindena janamhi puṭṭho, makkhābhibhūto alikaṃ abhāṇiṃ;

‘Mantā ime brāhmaṇassā’ti micchā, pahīnamanto kapaṇo rudāmī’’ti.

Tattha dhammenāti samena kāraṇena appaṭicchādetvāva adāsi. Pakatiñca saṃsīti ‘‘mā me pucchito nāmagottaṃ guyhittho, sace gūhasi , mantā te nassissantī’’ti tesaṃ nassanapakatiñca mayhaṃ saṃsi. Brāhmaṇassāti micchāti ‘‘brāhmaṇassa santike mayā ime mantā gahitā’’ti micchāya abhaṇiṃ, tena me te mantā naṭṭhā, svāhaṃ pahīnamanto idāni kapaṇo rudāmīti.

Taṃ sutvā rājā ‘‘ayaṃ pāpadhammo evarūpaṃ ratanamantaṃ na olokesi, evarūpasmiñhi uttamaratanamante laddhe jāti kiṃ karissatī’’ti kujjhitvā tassa garahanto –

7.

‘‘Eraṇḍā pucimandā vā, atha vā pālibhaddakā;

Madhuṃ madhutthiko vinde, so hi tassa dumuttamo.

8.

‘‘Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā;

Yamhā dhammaṃ vijāneyya, so hi tassa naruttamo.

9.

‘‘Imassa daṇḍañca vadhañca datvā, gale gahetvā khalayātha jammaṃ;

Yo uttamatthaṃ kasirena laddhaṃ, mānātimānena vināsayitthā’’ti. –

Imā gāthā āha.

Tattha madhutthikoti madhuatthiko puriso araññe madhuṃ olokento etesaṃ rukkhānaṃ yato madhuṃ labhati, sova dumo tassa dumuttamo nāma. Tatheva khattiyādīsu yamhā purisā dhammaṃ kāraṇaṃ yuttaṃ atthaṃ vijāneyya, sova tassa uttamo naro nāma. Imassa daṇḍañcāti imassa pāpadhammassa sabbassaharaṇadaṇḍañca veḷupesikādīhi piṭṭhicammaṃ uppāṭetvā vadhañca datvā imaṃ jammaṃ gale gahetvā khalayātha, khalikārattaṃ pāpetvā niddhamatha nikkaḍḍhatha, kiṃ iminā idha vasantenāti.

Rājapurisā tathā katvā ‘‘tavācariyassa santikaṃ gantvā taṃ ārādhetvāva sace puna mante labhissasi, idha āgaccheyyāsi, no ce, imaṃ disaṃ mā olokeyyāsī’’ti taṃ nibbisayamakaṃsu. So anātho hutvā ‘‘ṭhapetvā ācariyaṃ na me aññaṃ paṭisaraṇaṃ atthi, tasseva santikaṃ gantvā taṃ ārādhetvā puna mantaṃ yācissāmī’’ti rodanto taṃ gāmaṃ agamāsi. Atha naṃ āgacchantaṃ disvā mahāsatto bhariyaṃ āmantetvā ‘‘bhadde, passa taṃ pāpadhammaṃ parihīnamantaṃ puna āgacchanta’’nti āha. So mahāsattaṃ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṃ nisinno ‘‘kiṃkāraṇā āgatosī’’ti puṭṭho ‘‘ācariya, musāvādaṃ katvā ācariyaṃ paccakkhitvā mahāvināsaṃ pattomhī’’ti vatvā accayaṃ dassetvā puna mante yācanto –

10.

‘‘Yathā samaṃ maññamāno pateyya, sobbhaṃ guhaṃ narakaṃ pūtipādaṃ;

Rajjūti vā akkame kaṇhasappaṃ, andho yathā jotimadhiṭṭhaheyya;

Evampi maṃ taṃ khalitaṃ sapañña, pahīnamantassa punappadāhī’’ti. – gāthamāha;

Tattha yathā samanti yathā puriso idaṃ samaṃ ṭhānanti maññamāno sobbhaṃ vā guhaṃ vā bhūmiyā phalitaṭṭhānasaṅkhātaṃ narakaṃ vā pūtipādaṃ vā pateyya. Pūtipādoti himavantapadese mahārukkhe sussitvā mate tassa mūlesu pūtikesu jātesu tasmiṃ ṭhāne mahāāvāṭo hoti, tassa nāmaṃ. Jotimadhiṭṭhaheyyāti aggiṃ akkameyya. Evampīti evaṃ ahampi paññācakkhuno abhāvā andho tumhākaṃ visesaṃ ajānanto tumhesu khalito, taṃ maṃ khalitaṃ viditvā sapañña ñāṇasampanna pahīnamantassa mama punapi dethāti.

Atha naṃ ācariyo ‘‘tāta, kiṃ kathesi, andho hi saññāya dinnāya sobbhādīni pariharati, mayā paṭhamameva tava kathitaṃ, idāni kimatthaṃ mama santikaṃ āgatosī’’ti vatvā –

11.

‘‘Dhammena mantaṃ tava sampadāsiṃ, tuvampi dhammena paṭiggahesi;

Pakatimpi te attamano asaṃsiṃ, dhamme ṭhitaṃ taṃ na jaheyya manto.

12.

‘‘Yo bāla-mantaṃ kasirena laddhaṃ, yaṃ dullabhaṃ ajja manussaloke;

Kiñcāpi laddhā jīvituṃ appapañño, vināsayī alikaṃ bhāsamāno.

13.

‘‘Bālassa mūḷhassa akataññuno ca, musā bhaṇantassa asaññatassa;

Mante mayaṃ tādisake na dema, kuto mantā gaccha na mayhaṃ ruccasī’’ti. –

Imā gāthā āha.

Tattha dhammenāti ahampi tava ācariyabhāgaṃ hiraññaṃ vā suvaṇṇaṃ vā aggahetvā dhammeneva mantaṃ sampadāsiṃ, tvampi kiñci adatvā dhammena sameneva paṭiggahesi. Dhamme ṭhitanti ācariyapūjakadhamme ṭhitaṃ. Tādisaketi tathārūpe akālaphalagaṇhāpake mante na dema, gaccha na me ruccasīti.

So evaṃ ācariyena uyyojito ‘‘kiṃ mayhaṃ jīvitenā’’ti araññaṃ pavisitvā anāthamaraṇaṃ mari.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi devadatto ācariyaṃ paccakkhāya mahāvināsaṃ patto’’ti vatvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā akataññū māṇavo devadatto ahosi, rājā ānando, caṇḍālaputto pana ahameva ahosi’’nti.

Ambajātakavaṇṇanā paṭhamā.