[483] 10. Sarabhamigajātakavaṇṇanā

Āsīsetheva purisoti idaṃ satthā jetavane viharanto attanā saṃkhittena pucchitapañhassa dhammasenāpatino vitthārena byākaraṇaṃ ārabbha kathesi. Kadā pana satthā theraṃ saṃkhittena pañhaṃ pucchīti? Devorohane. Tatrāyaṃ saṅkhepato anupubbikathā. Rājagahaseṭṭhino hi santake candanapatte āyasmatā piṇḍolabhāradvājena iddhiyā gahite satthā bhikkhūnaṃ iddhipāṭihāriyakaraṇaṃ paṭikkhipi. Tadā titthiyā ‘‘paṭikkhittaṃ samaṇena gotamena iddhipāṭihāriyakaraṇaṃ, idāni sayampi na karissatī’’ti cintetvā maṅkubhūtehi attano sāvakehi ‘‘kiṃ, bhante, iddhiyā pattaṃ na gaṇhathā’’ti vuccamānā ‘‘netaṃ āvuso, amhākaṃ dukkaraṃ, chavassa pana dārupattassatthāya attano saṇhasukhumaguṇaṃ ko gihīnaṃ pakāsessatīti na gaṇhimha, samaṇā pana sakyaputtiyā lolatāya iddhiṃ dassetvā gaṇhiṃsu. Mā ‘amhākaṃ iddhikaraṇaṃ bhāro’ti cintayittha, mayañhi tiṭṭhantu samaṇassa gotamassa sāvakā, ākaṅkhamānā pana samaṇena gotamena saddhiṃ iddhiṃ dassessāma, sace hi samaṇo gotamo ekaṃ pāṭihāriyaṃ karissati, mayaṃ dviguṇaṃ karissāmā’’ti kathayiṃsu.

Taṃ sutvā bhikkhū bhagavato ārocesuṃ ‘‘bhante, titthiyā kira pāṭihāriyaṃ karissantī’’ti. Satthā ‘‘bhikkhave, karontu, ahampi karissāmī’’ti āha. Taṃ sutvā bimbisāro āgantvā bhagavantaṃ pucchi ‘‘bhante, pāṭihāriyaṃ kira karissathā’’ti? ‘‘Āma, mahārājā’’ti. ‘‘Nanu, bhante, sikkhāpadaṃ paññatta’’nti. ‘‘Mahārāja, taṃ mayā sāvakānaṃ paññattaṃ, buddhānaṃ pana sikkhāpadaṃ nāma natthi. ‘‘Yathā hi, mahārāja, tava uyyāne pupphaphalaṃ aññesaṃ vāritaṃ, na tava, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabba’’nti. ‘‘Kattha pana, bhante, pāṭihāriyaṃ karissathā’’ti? ‘‘Sāvatthinagaradvāre kaṇḍambarukkhamūle’’ti. ‘‘Amhehi tattha kiṃ kattabba’’nti? ‘‘Natthi kiñci mahārājā’’ti. Punadivase satthā katabhattakicco cārikaṃ pakkāmi. Manussā ‘‘kuhiṃ, bhante, satthā gacchatī’’ti pucchanti. ‘‘Sāvatthinagaradvāre kaṇḍambarukkhamūle titthiyamaddanaṃ yamakapāṭihāriyaṃ kātu’’nti tesaṃ bhikkhū kathayanti. Mahājano ‘‘acchariyarūpaṃ kira pāṭihāriyaṃ bhavissati, passissāma na’’nti gharadvārāni chaḍḍetvā satthārā saddhiṃyeva agamāsi.

Aññatitthiyā ‘‘mayampi samaṇassa gotamassa pāṭihāriyakaraṇaṭṭhāne pāṭihāriyaṃ karissāmā’’ti upaṭṭhākehi saddhiṃ satthārameva anubandhiṃsu. Satthā anupubbena sāvatthiṃ gantvā raññā ‘‘pāṭihāriyaṃ kira, bhante, karissathā’’ti pucchito ‘‘karissāmī’’ti vatvā ‘‘kadā, bhante’’ti vutte ‘‘ito sattame divase āsāḷhipuṇṇamāsiya’’nti āha. ‘‘Maṇḍapaṃ karomi bhante’’ti? ‘‘Alaṃ mahārāja, mama pāṭihāriyakaraṇaṭṭhāne sakko devarājā dvādasayojanikaṃ ratanamaṇḍapaṃ karissatī’’ti. ‘‘Etaṃ kāraṇaṃ nagare ugghosāpemi, bhante’’ti? ‘‘Ugghosāpehi mahārājā’’ti. Rājā dhammaghosakaṃ alaṅkatahatthipiṭṭhiṃ āropetvā ‘‘bhagavā kira sāvatthinagaradvāre kaṇḍambarukkhamūle titthiyamaddanaṃ pāṭihāriyaṃ karissati ito sattame divase’’ti yāva chaṭṭhadivasā devasikaṃ ghosanaṃ kāresi. Titthiyā ‘‘kaṇḍambarukkhamūle kira karissatī’’ti sāmikānaṃ dhanaṃ datvā sāvatthisāmante ambarukkhe chindāpayiṃsu. Dhammaghosako puṇṇamīdivase pātova ‘‘ajja, bhagavato pāṭihāriyaṃ bhavissatī’’ti ugghosesi. Devatānubhāvena sakalajambudīpe dvāre ṭhatvā ugghositaṃ viya ahosi. Ye ye gantuṃ cittaṃ uppādenti, te te sāvatthiṃ pattameva attānaṃ passiṃsu, dvādasayojanikā parisā ahosi.

Satthā pātova sāvatthiṃ piṇḍāya pavisituṃ nikkhami. Kaṇḍo nāma uyyānapālo piṇḍipakkameva kumbhapamāṇaṃ mahantaṃ ambapakkaṃ rañño haranto satthāraṃ nagaradvāre disvā ‘‘idaṃ tathāgatasseva anucchavika’’nti adāsi. Satthā paṭiggahetvā tattheva ekamantaṃ nisinno paribhuñjitvā ‘‘ānanda, imaṃ ambaṭṭhiṃ uyyānapālakassa imasmiṃ ṭhāne ropanatthāya dehi, esa kaṇḍambo nāma bhavissatī’’ti āha. Thero tathā akāsi. Uyyānapālo paṃsuṃ viyūhitvā ropesi. Taṅkhaṇaññeva aṭṭhiṃ bhinditvā mūlāni otariṃsu, naṅgalasīsapamāṇo rattaṅkuro uṭṭhahi, mahājanassa olokentasseva paṇṇāsahatthakkhandho paṇṇāsahatthasākho ubbedhato ca hatthasatiko ambarukkho sampajji, tāvadevassa pupphāni ca phalāni ca uṭṭhahiṃsu. So madhukaraparivuto suvaṇṇavaṇṇaphalabharito nabhaṃ pūretvā aṭṭhāsi, vātappaharaṇakāle madhurapakkāni patiṃsu. Pacchā āgacchantā bhikkhū paribhuñjitvāva āgamiṃsu.

Sāyanhasamaye sakko devarājā āvajjento ‘‘satthu ratanamaṇḍapakaraṇaṃ amhākaṃ bhāro’’ti ñatvā vissakammadevaputtaṃ pesetvā dvādasayojanikaṃ nīluppalasañchannaṃ sattaratanamaṇḍapaṃ kāresi. Evaṃ dasasahassacakkavāḷadevatā sannipatiṃsu. Satthā titthiyamaddanaṃ asādhāraṇaṃ sāvakehi yamakapāṭihāriyaṃ katvā bahujanassa pasannabhāvaṃ ñatvā oruyha buddhāsane nisinno dhammaṃ desesi. Vīsati pāṇakoṭiyo amatapānaṃ piviṃsu. Tato ‘‘purimabuddhā pana pāṭihāriyaṃ katvā kattha gacchantī’’ti āvajjento ‘‘tāvatiṃsabhavana’’nti ñatvā buddhāsanā uṭṭhāya dakkhiṇapādaṃ yugandharamuddhani ṭhapetvā vāmapādena sinerumatthakaṃ akkamitvā pāricchattakamūle paṇḍukambalasilāyaṃ vassaṃ upagantvā antotemāsaṃ devānaṃ abhidhammapiṭakaṃ kathesi. Parisā satthu gataṭṭhānaṃ ajānantī ‘‘disvāva gamissāmā’’ti tattheva temāsaṃ vasi. Upakaṭṭhāya pavāraṇāya mahāmoggallānatthero gantvā bhagavato ārocesi. Atha naṃ satthā pucchi ‘‘kahaṃ pana etarahi sāriputto’’ti? ‘‘Eso, bhante, pāṭihāriye pasīditvā pabbajitehi pañcahi bhikkhusatehi saddhiṃ saṅkassanagaradvāre vasī’’ti. ‘‘Moggallāna, ahaṃ ito sattame divase saṅkassanagaradvāre otarissāmi, tathāgataṃ daṭṭhukāmā saṅkassanagare ekato sannipatantū’’ti. Thero ‘‘sādhū’’ti paṭissuṇitvā āgantvā parisāya ārocetvā sakalaparisaṃ sāvatthito tiṃsayojanaṃ saṅkassanagaraṃ ekamuhutteneva pāpesi.

Satthā vutthavasso pavāretvā ‘‘mahārāja, manussalokaṃ gamissāmī’’ti sakkassa ārocesi. Sakko vissakammaṃ āmantetvā ‘‘dasabalassa manussalokagamanatthāya tīṇi sopānāni karohī’’ti āha. So sinerumatthake sopānasīsaṃ saṅkassanagaradvāre dhurasopānaṃ katvā majjhe maṇimayaṃ, ekasmiṃ passe rajatamayaṃ, ekasmiṃ passe suvaṇṇamayanti tīṇi sopānāni māpesi, sattaratanamayā vedikāparikkhepā. Satthā lokavivaraṇaṃ pāṭihāriyaṃ katvā majjhe maṇimayena sopānena otari. Sakko pattacīvaraṃ aggahesi, suyāmo vālabījaniṃ, sahampati mahābrahmā chattaṃ dhāresi, dasasahassacakkavāḷadevatā dibbagandhamālādīhi pūjayiṃsu. Satthāraṃ dhurasopāne patiṭṭhitaṃ paṭhamameva sāriputtatthero vandi, pacchā sesaparisā. Tasmiṃ samāgame satthā cintesi ‘‘moggallāno ‘‘iddhimā’ti pākaṭo, upāli ‘vinayadharo’ti. Sāriputtassa pana mahāpaññaguṇo apākaṭo, ṭhapetvā maṃ añño etena sadiso samapañño nāma natthi, paññāguṇamassa pākaṭaṃ karissāmī’’ti paṭhamaṃ tāva puthujjanānaṃ visaye pañhaṃ pucchi, taṃ puthujjanāva kathayiṃsu tato sotāpannānaṃ visaye pañhaṃ pucchi, tampi sotāpannāva kathayiṃsu, puthujjanā na jāniṃsu. Evaṃ sakadāgāmivisaye anāgāmivisaye khīṇāsavavisaye mahāsāvakavisaye ca pañhaṃ pucchi, tampi heṭṭhimā heṭṭhimā na jāniṃsu, uparimā uparimāva kathayiṃsu. Aggasāvakavisaye puṭṭhapañhampi aggasāvakāva kathayiṃsu, aññe na jāniṃsu. Tato sāriputtattherassa visaye pañhaṃ pucchi, taṃ therova kathesi, aññe na jāniṃsu.

Manussā ‘‘ko nāma esa thero satthārā saddhiṃ kathesī’’ti pucchitvā ‘‘dhammasenāpati sāriputtatthero nāmā’’ti sutvā ‘‘aho mahāpañño’’ti vadiṃsu. Tato paṭṭhāya devamanussānaṃ antare therassa mahāpaññaguṇo pākaṭo jāto. Atha naṃ satthā –

‘‘Ye ca saṅkhātadhammāse, ye ca sekhā puthū idha;

Tesaṃ me nipako iriyaṃ, puṭṭho pabrūhi mārisā’’ti. (su. ni. 1044; cūḷani. ajitamāṇavapucchā 63; netti. 14) –

Buddhavisaye pañhaṃ pucchitvā ‘‘imassa nu kho sāriputta, saṃkhittena bhāsitassa kathaṃ vitthārena attho daṭṭhabbo’’ti āha. Thero pañhaṃ oloketvā ‘‘satthā maṃ sekhāsekhānaṃ bhikkhūnaṃ āgamanapaṭipadaṃ pucchatī’’ti pañhe nikkaṅkho hutvā ‘‘āgamanapaṭipadā nāma khandhādivasena bahūhi mukhehi sakkā kathetuṃ, kataṃ nu kho kathento satthu ajjhāsayaṃ gaṇhituṃ sakkhissāmī’’ti ajjhāsaye kaṅkhi. Satthā ‘‘sāriputto pañhe nikkaṅkho, ajjhāsaye pana me kaṅkhati, mayā naye adinne kathetuṃ na sakkhissati, nayamassa dassāmī’’ti nayaṃ dadanto ‘‘bhūtamidaṃ sāriputta samanupassā’’ti āha. Evaṃ kirassa ahosi ‘‘sāriputto mama ajjhāsayaṃ gahetvā kathento khandhavasena kathessatī’’ti. Therassa saha nayadānena so pañho nayasatena nayasahassena upaṭṭhāsi. So satthārā dinnanaye ṭhatvā buddhavisaye pañhaṃ kathesi.

Satthā dvādasayojanikāya parisāya dhammaṃ desesi. Tiṃsa pāṇakoṭiyo amatapānaṃ piviṃsu. Satthā parisaṃ uyyojetvā cārikaṃ caranto anupubbena sāvatthiṃ gantvā punadivase sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhūhi vatte dassite gandhakuṭiṃ pāvisi. Sāyanhasamaye bhikkhū therassa guṇakathaṃ kathentā dhammasabhāyaṃ nisīdiṃsu ‘‘mahāpañño, āvuso, sāriputto puthupañño javanapañño tikkhapañño nibbedhikapañño dasabalena saṃkhittena pucchitapañhaṃ vitthārena kathesī’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi esa saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ kathesiyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto sarabhamigayoniyaṃ nibbattitvā araññe vasati. Rājā migavittako ahosi thāmasampanno, aññaṃ manussaṃ ‘‘manusso’’tipi na gaṇeti. So ekadivasaṃ migavaṃ gantvā amacce āha – ‘‘yassa passena migo palāyati, tena so daṇḍo dātabbo’’ti. Te cintayiṃsu ‘‘kadāci vemajjhe ṭhitamigaṃ vijjhanti, kadāci uṭṭhitaṃ, kadāci palāyantampi, ajja pana yena kenaci upāyena rañño ṭhitaṭṭhānaññeva āropessāmā’’ti. Cintetvā ca pana katikaṃ katvā rañño dhuramaggaṃ adaṃsu. Te mahantaṃ gumbaṃ parikkhipitvā muggarādīhi bhūmiṃ pothayiṃsu. Paṭhamameva sarabhamigo uṭṭhāya tikkhattuṃ gubbhaṃ anuparigantvā palāyanokāsaṃ olokento sesadisāsu manusse bāhāya bāhaṃ dhanunā dhanuṃ āhacca nirantare ṭhite disvā rañño ṭhitaṭṭhāneyeva okāsaṃ addasa. So ummīlitesu akkhīsu vālukaṃ khipamāno viya rājānaṃ abhimukho agamāsi. Rājā taṃ lahusampattaṃ disvā saraṃ ukkhipitvā vijjhi. Sarabhamigā nāma saraṃ vañcetuṃ chekā honti, sare abhimukhaṃ āgacchante vegaṃ hāpetvā tiṭṭhanti, pacchato āgacchante vegena purato javanti, uparibhāgenāgacchante piṭṭhiṃ nāmenti, passenāgacchante thokaṃ apagacchanti, kucchiṃ sandhāyāgacchante parivattitvā patanti, sare atikkante vātacchinnavalāhakavegena palāyanti.

Sopi rājā tasmiṃ parivattitvā patite ‘‘sarabhamigo me viddho’’ti nādaṃ muñci. Sarabho uṭṭhāya vātavegena palāyi. Balamaṇḍalaṃ bhijjitvā ubhosu passesu ṭhitaamaccā sarabhaṃ palāyamānaṃ disvā ekato hutvā pucchiṃsu ‘‘migo kassa ṭhitaṭṭhānaṃ abhiruhī’’ti? ‘‘Rañño ṭhitaṭṭhāna’’nti . ‘‘Rājā ‘viddho me’ti vadati, konena viddho, nibbirajjho bho amhākaṃ rājā, bhūminena viddhā’’ti te nānappakārena raññā saddhiṃ keḷiṃ kariṃsu. Rājā cintesi ‘‘ime maṃ parihasanti, na mama pamāṇaṃ jānantī’’ti gāḷhaṃ nivāsetvā pattikova khaggaṃ ādāya ‘‘sarabhaṃ gaṇhissāmī’’ti vegena pakkhandi. Atha naṃ disvā tīṇi yojanāni anubandhi. Sarabho araññaṃ pāvisi, rājāpi pāvisi. Tattha sarabhamigassa gamanamagge saṭṭhihatthamatto mahāpūtipādanarakāvāṭo atthi, so tiṃsahatthamattaṃ udakena puṇṇo tiṇehi ca paṭicchanno. Sarabho udakagandhaṃ ghāyitvāva āvāṭabhāvaṃ ñatvā thokaṃ osakkitvā gato. Rājā pana ujukameva gacchanto tasmiṃ pati.

Sarabho tassa padasaddaṃ asuṇanto nivattitvā taṃ apassanto ‘‘narakāvāṭe patito bhavissatī’’ti ñatvā āgantvā olokento taṃ gambhīraudake apatiṭṭhaṃ kilamantaṃ disvā tena kataṃ aparādhaṃ hadaye akatvā sañjātakāruñño ‘‘mā mayi passanteva rājā nassatu, imamhā dukkhā naṃ mocessāmī’’ti āvāṭatīre ṭhito ‘‘mā bhāyi, mahārāja, mahantā dukkhā taṃ mocessāmī’’ti vatvā attano piyaputtaṃ uddharituṃ ussāhaṃ karonto viya tassuddharaṇatthāya silāya yoggaṃ katvāva ‘‘vijjhissāmī’’ti āgataṃ rājānaṃ saṭṭhihatthā narakā uddharitvā assāsetvā piṭṭhiṃ āropetvā araññā nīharitvā senāya avidūre otāretvā ovādamassa datvā pañcasu sīlesu patiṭṭhāpesi. Rājā mahāsattaṃ vinā vasituṃ asakkonto āha ‘‘sāmi sarabhamigarāja, mayā saddhiṃ bārāṇasiṃ ehi, dvādasayojanikāya te bārāṇasiyaṃ rajjaṃ dammi, taṃ kārehī’’ti. ‘‘Mahārāja, mayaṃ tiracchānagatā, na me rajjenattho, sace te mayi sineho atthi, mayā dinnāni sīlāni rakkhanto raṭṭhavāsinopi sīlaṃ rakkhāpehī’’ti taṃ ovaditvā araññameva pāvisi.

So assupuṇṇehi nettehi tassa guṇaṃ sarantova senaṃ pāpuṇitvā senaṅgaparivuto nagaraṃ gantvā ‘‘ito paṭṭhāya sakalanagaravāsino pañca sīlāni rakkhantū’’ti dhammabheriṃ carāpesi. Mahāsattena pana attano kataguṇaṃ kassaci akathetvā sāyanhe nānaggarasabhojanaṃ bhuñjitvā alaṅkatasayane sayitvā paccūsakāle mahāsattassa guṇaṃ saritvā uṭṭhāya sayanapiṭṭhe pallaṅkena nisīditvā pītipuṇṇena hadayena chahi gāthāhi udānesi –

134.

‘‘Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito;

Passāmi vohaṃ attānaṃ, yathā icchiṃ tathā ahu.

135.

‘‘Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito;

Passāmi vohaṃ attānaṃ, udakā thalamubbhataṃ.

136.

‘‘Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito;

Passāmi vohaṃ attānaṃ, yathā icchiṃ tathā ahu.

137.

‘‘Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito;

Passāmi vohaṃ attānaṃ, udakā thalamubbhataṃ.

138.

‘‘Dukkhūpanītopi naro sapañño, āsaṃ na chindeyya sukhāgamāya;

Bahū hi phassā ahitā hitā ca, avitakkitā maccumupabbajanti.

139.

‘‘Acintitampi bhavati, cintitampi vinassati;

Na hi cintāmayā bhogā, itthiyā purisassa vā’’ti.

Tattha āsīsetheva purisoti āsacchedakakammaṃ akatvā attano kammesu āsaṃ karotheva na ukkaṇṭheyya. Yathā icchinti ahañhi saṭṭhihatthā narakā uṭṭhānaṃ icchiṃ, somhi tatheva jāto, tato uṭṭhitoyevāti dīpeti. Ahitā hitā cāti dukkhaphassā ca sukhaphassā ca, ‘‘maraṇaphassā jīvitaphassā cā’’tipi attho, sattānañhi maraṇaphasso ahito jīvitaphasso hito, tesaṃ avitakkito acintitopi maraṇaphasso āgacchatīti dasseti. Acinti tampīti mayā ‘‘āvāṭe patissāmī’’ti na cintitaṃ, ‘‘sarabhaṃ māressāmī’’ti cintitaṃ, idāni pana me cintitaṃ naṭṭhaṃ, acintitameva jātaṃ. Bhogāti yasaparivārā. Ete cintāmayā na honti, tasmā ñāṇavatā vīriyameva kātabbaṃ. Vīriyavato hi acintitampi hotiyeva.

Tassevaṃ udānaṃ udānentasseva aruṇaṃ uṭṭhahi. Purohito ca pātova sukhaseyyapucchanatthaṃ āgantvā rājadvāre ṭhito tassa udānagītasaddaṃ sutvā cintesi ‘‘rājā hiyyo migavaṃ agamāsi, tattha sarabhamigaṃ viraddho bhavissati, tato amaccehi avahasiyamāno ‘māretvā naṃ āharissāmī’ti khattiyamānena taṃ anubandhanto saṭṭhihatthe narake patito bhavissati, dayālunā sarabharājena rañño dosaṃ acintetvā rājā uddharito bhavissati, tena maññe udānaṃ udānetī’’ti. Evaṃ brāhmaṇassa rañño paripuṇṇabyañjanaṃ udānaṃ sutvā sumajjite ādāse mukhaṃ olokentassa chāyā viya raññā ca sarabhena ca katakāraṇaṃ pākaṭaṃ ahosi. So nakhaggena dvāraṃ ākoṭesi. Rājā ‘‘ko eso’’ti pucchi. ‘‘Ahaṃ deva purohito’’ti. Athassa dvāraṃ vivaritvā ‘‘ito ehācariyā’’ti āha. So pavisitvā rājānaṃ jayāpetvā ekamantaṃ ṭhito ‘‘ahaṃ, mahārāja, tayā araññe katakāraṇaṃ jānāmi, tvaṃ ekaṃ sarabhamigaṃ anubandhanto narake patito, atha naṃ so sarabho silāya yoggaṃ katvā narakato uddhari, so tvaṃ tassa guṇaṃ anussaritvā udānaṃ udānesī’’ti vatvā dve gāthā abhāsi –

140.

‘‘Sarabhaṃ giriduggasmiṃ, yaṃ tvaṃ anusarī pure;

Alīnacittassa tuvaṃ, vikkantamanujīvasi.

141.

‘‘Yo taṃ viduggā narakā samuddhari, silāya yoggaṃ sarabho karitvā;

Dukkhūpanītaṃ maccumukhā pamocayi, alīnacittaṃ ta migaṃ vadesī’’ti.

Tattha anusarīti anubandhi. Vikkantanti uddharaṇatthāya kataparakkamaṃ. Anujīvasīti upajīvasi, tassānubhāvena tayā jīvitaṃ laddhanti attho. Samuddharīti uddhari. Ta migaṃ vadesīti taṃ suvaṇṇasarabhamigaṃ idha sirisayane nisinno vaṇṇesi.

Taṃ sutvā rājā ‘‘ayaṃ mayā saddhiṃ na migavaṃ gato, sabbaṃ pavattiṃ jānāti, kathaṃ nu kho jānāti, pucchissāmi na’’nti cintetvā navamaṃ gāthamāha –

142.

‘‘Kiṃ tvaṃ nu tattheva tadā ahosi, udāhu te koci naṃ etadakkhā;

Vivaṭacchaddo nusi sabbadassī, ñāṇaṃ nu te brāhmaṇa bhiṃsarūpa’’nti.

Tattha bhiṃsarūpanti kiṃ nu te ñāṇaṃ balavajātikaṃ, tenetaṃ jānāsīti.

Brāhmaṇo ‘‘nāhaṃ sabbaññubuddho, byañjanaṃ amakkhetvā tayā kathitagāthānaṃ pana mayhaṃ attho upaṭṭhātī’’ti dīpento dasamaṃ gāthamāha –

143.

‘‘Na cevahaṃ tattha tadā ahosiṃ, na cāpi me koci naṃ etadakkhā;

Gāthāpadānañca subhāsitānaṃ, atthaṃ tadānenti janinda dhīrā’’ti.

Tattha subhāsitānanti byañjanaṃ amakkhetvā suṭṭhu bhāsitānaṃ. Atthaṃ tadānentīti yo tesaṃ attho, taṃ ānenti upadhārentīti.

Rājā tassa tussitvā bahuṃ dhanaṃ adāsi. Tato paṭṭhāya dānādipuññābhirato ahosi, manussāpi puññābhiratā hutvā matamatā saggameva pūrayiṃsu. Athekadivasaṃ rājā ‘‘lakkhaṃ vijjhissāmī’’ti purohitamādāya uyyānaṃ gato. Tadā sakko devarājā bahū nave deve ca devakaññāyo ca disvā ‘‘kiṃ nu kho kāraṇa’’nti āvajjento sarabhamigena narakā uddharitvā rañño sīlesu patiṭṭhāpitabhāvaṃ ñatvā ‘‘rañño ānubhāvena mahājano puññāni karoti, tena devaloko paripūrati, idāni kho pana rājā lakkhaṃ vijjhituṃ uyyānaṃ gato, taṃ vīmaṃsitvā sīhanādaṃ nadāpetvā sarabhamigassa guṇaṃ kathāpetvā attano ca sakkabhāvaṃ jānāpetvā ākāse ṭhito dhammaṃ desetvā mettāya ceva pañcannaṃ sīlānañca guṇaṃ kathetvā āgamissāmī’’ti cintetvā uyyānaṃ agamāsi. Rājāpi ‘‘lakkhaṃ vijjhissāmī’’ti dhanuṃ āropetvā saraṃ sannayhi. Tasmiṃ khaṇe sakko rañño ca lakkhassa ca antare attano ānubhāvena sarabhaṃ dassesi. Rājā taṃ disvā saraṃ na muñci. Atha naṃ sakko purohitassa sarīre adhimuccitvā gāthaṃ abhāsi –

144.

‘‘Ādāya pattiṃ paraviriyaghātiṃ, cāpe saraṃ kiṃ vicikicchase tuvaṃ;

Nunno saro sarabhaṃ hantu khippaṃ, annañhi etaṃ varapañña rañño’’ti.

Tattha pattinti vājapattehi samannāgataṃ. Paraviriyaghātinti paresaṃ vīriyaghātakaṃ. Cāpe saranti etaṃ pattasahitaṃ saraṃ cāpe ādāya sannayhitvā idāni tvaṃ kiṃ vicikicchasi. Hantūti tayā vissaṭṭho hutvā esa saro khippaṃ imaṃ sarabhaṃ hanatu. Annañhi etanti varapañña, mahārāja, sarabho nāma rañño āhāro bhakkhoti attho.

Tato rājā gāthamāha –

145.

‘‘Addhā pajānāmi ahampi etaṃ, annaṃ migo brāhmaṇa khattiyassa;

Pubbe katañca apacāyamāno, tasmā migaṃ sarabhaṃ no hanāmī’’ti.

Tattha pubbe katañcāti brāhmaṇa, ahametaṃ ekaṃsena jānāmi yathā migo khattiyassa annaṃ, pubbe pana iminā mayhaṃ kataguṇaṃ pūjemi, tasmā taṃ na hanāmīti.

Tato sakko gāthādvayamāha –

146.

‘‘Neso migo mahārāja, asureso disampati;

Etaṃ hantvā manussinda, bhavassu amarādhipo.

147.

‘‘Sace ca rājā vicikicchase tuvaṃ, hantuṃ migaṃ sarabhaṃ sahāyakaṃ;

Saputtadāro naravīraseṭṭha, gantā tuvaṃ vetaraṇiṃ yamassā’’ti.

Tattha asuresoti asuro eso, asurajeṭṭhako sakko esoti adhippāyena vadati. Amarādhipoti tvaṃ etaṃ sakkaṃ māretvā sayaṃ sakko devarājā hohīti vadati. Vetaraṇiṃ yamassāti ‘‘sace etaṃ ‘sahāyo me’ti cintetvā na māressasi, saputtadāro yamassa vetaraṇinirayaṃ gato bhavissasī’’ti naṃ tāsesi.

Tato rājā dve gāthā abhāsi –

148.

‘‘Kāmaṃ ahaṃ jānapadā ca sabbe, puttā ca dārā ca sahāyasaṅghā;

Gacchemu taṃ vetaraṇiṃ yamassa, na tveva hañño mama pāṇado yo.

149.

‘‘Ayaṃ migo kicchagatassa mayhaṃ, ekassa kattā vivanasmi ghore;

Taṃ tādisaṃ pubbakiccaṃ saranto, jānaṃ mahābrahme kathaṃ haneyya’’nti.

Tattha mama pāṇado yoti brāhmaṇa, yo mama pāṇadado yena me piyaṃ jīvitaṃ dinnaṃ, narakaṃ pavisantena mayā so na tveva hañño na hanitabbo, avajjho esoti vadati. Ekassa kattā vivanasmi ghoreti dāruṇe araññe paviṭṭhassa sato ekassa asahāyakassa mama kattā kārako jīvitassa dāyako, svāhaṃ taṃ iminā kataṃ tādisaṃ pubbakiccaṃ sarantoyeva taṃ guṇaṃ jānantoyeva kathaṃ haneyyaṃ.

Atha sakko purohitassa sarīrato apagantvā sakkattabhāvaṃ māpetvā ākāse ṭhatvā rañño guṇaṃ pakāsento gāthādvayamāha –

150.

‘‘Mittābhirādhī cirameva jīva, rajjaṃ imaṃ dhammaguṇe pasāsa;

Nārīgaṇehi paricāriyanto, modassu raṭṭhe tidiveva vāsavo.

151.

‘‘Akkodhano niccapasannacitto, sabbātithī yācayogo bhavitvā;

Datvā ca bhutvā ca yathānubhāvaṃ, anindito saggamupehi ṭhāna’’nti.

Tattha mittābhirādhīti mitte ārādhento tosento tesu adubbhamāno. Sabbātithīti sabbe dhammikasamaṇabrāhmaṇe atithī pāhunakeyeva katvā pariharanto yācitabbayuttako hutvā. Aninditoti dānādīni puññāni karaṇena pamudito devalokena abhinandito hutvā saggaṭṭhānaṃ upehīti.

Evaṃ vatvā sakko ‘‘ahaṃ mahārājaṃ taṃ pariggaṇhituṃ āgato, tvaṃ attānaṃ pariggaṇhituṃ nādāsi, appamatto hohī’’ti taṃ ovaditvā sakaṭṭhānameva gato.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi sāriputto saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ jānātiyevā’’ti vatvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā rājā ānando ahosi, purohito sāriputto, sarabhamigo pana ahameva ahosi’’nti.

Sarabhamigajātakavaṇṇanā dasamā.

Jātakuddānaṃ –

Amba phandana javana, nārada dūta kaliṅgā;

Akitti takkāriyaṃ ruru, sarabhaṃ dasa terase.

Terasakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā.