[157] 7. Guṇajātakavaṇṇanā

Yena kāmaṃ paṇāmetīti idaṃ satthā jetavane viharanto ānandattherassa sāṭakasahassalābhaṃ ārabbha kathesi. Therassa kosalarañño antepure dhammavācanavatthu heṭṭhā mahāsārajātake (jā. 1.1.92) āgatameva. Iti there rañño antepure dhammaṃ vācente rañño sahassagghanikānaṃ sāṭakānaṃ sahassaṃ āhariyittha. Rājā tato pañca sāṭakasatāni pañcannaṃ devīsatānaṃ adāsi. Tā sabbāpi te sāṭake ṭhapetvā punadivase ānandattherassa datvā sayaṃ purāṇasāṭakeyeva pārupitvā rañño pātarāsaṭṭhānaṃ agamaṃsu.

Rājā ‘‘mayā tumhākaṃ sahassagghanikā sāṭakā dāpitā, kasmā tumhe te apārupitvāva āgatā’’ti pucchi. ‘‘Deva, amhehi te ānandattherassa dinnā’’ti. ‘‘Ānandattherena sabbe gahitā’’ti? ‘‘Āma, devā’’ti. ‘‘Sammāsambuddhena ticīvaraṃ anuññātaṃ, ānandatthero dussavaṇijjaṃ maññe karissati, atibahū tena sāṭakā gahitā’’ti therassa kujjhitvā bhuttapātarāso vihāraṃ gantvā therassa pariveṇaṃ pavisitvā theraṃ vanditvā nisinno pucchi – ‘‘api, bhante, amhākaṃ ghare itthiyo tumhākaṃ santike dhammaṃ uggaṇhanti vā suṇanti vā’’ti? ‘‘Āma, mahārāja, gahetabbayuttakaṃ gaṇhanti, sotabbayuttakaṃ suṇantī’’ti. ‘‘Kiṃ tā suṇantiyeva, udāhu tumhākaṃ nivāsanaṃ vā pārupanaṃ vā dadantī’’ti? ‘‘Tā ajja, mahārāja, sahassagghanikāni pañca sāṭakasatāni adaṃsū’’ti. ‘‘Tumhehi gahitāni tāni, bhante’’ti? ‘‘Āma, mahārājā’’ti. ‘‘Nanu, bhante, satthārā ticīvarameva anuññāta’’nti? ‘‘Āma, mahārāja, bhagavatā ekassa bhikkhuno ticīvarameva paribhogasīsena anuññātaṃ, paṭiggahaṇaṃ pana avāritaṃ, tasmā mayāpi aññesaṃ jiṇṇacīvarikānaṃ dātuṃ te sāṭakā paṭiggahitā’’ti. ‘‘Te pana bhikkhū tumhākaṃ santikā sāṭake labhitvā porāṇacīvarāni kiṃ karissantī’’ti? ‘‘Porāṇasaṅghāṭiṃ uttarāsaṅgaṃ karissantī’’ti? ‘‘Porāṇauttarāsaṅgaṃ kiṃ karissantī’’ti? ‘‘Antaravāsakaṃ karissantī’’ti. ‘‘Porāṇaantaravāsakaṃ kiṃ karissantī’’ti? ‘‘Paccattharaṇaṃ karissantī’’ti. ‘‘Porāṇapaccattharaṇaṃ kiṃ karissantī’’ti? ‘‘Bhummattharaṇaṃ karissantī’’ti. ‘‘Porāṇabhummattharaṇaṃ kiṃ karissantī’’ti? ‘‘Pādapuñchanaṃ karissantī’’ti. ‘‘Porāṇapādapuñchanaṃ kiṃ karissantī’’ti? ‘‘Mahārāja, saddhādeyyaṃ nāma vinipātetuṃ na labbhati, tasmā porāṇapādapuñchanaṃ vāsiyā koṭṭetvā mattikāya makkhetvā senāsanesu mattikālepanaṃ karissantī’’ti. ‘‘Bhante, tumhākaṃ dinnaṃ yāva pādapuñchanāpi nassituṃ na labbhatī’’ti? ‘‘Āma, mahārāja, amhākaṃ dinnaṃ nassituṃ na labbhati, paribhogameva hotī’’ti.

Rājā tuṭṭho somanassappatto hutvā itarānipi gehe ṭhapitāni pañca sāṭakasatāni āharāpetvā therassa datvā anumodanaṃ sutvā theraṃ vanditvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi. Thero paṭhamaladdhāni pañca sāṭakasatāni jiṇṇacīvarikānaṃ bhikkhūnaṃ adāsi. Therassa pana pañcamattāni saddhivihārikasatāni , tesu eko daharabhikkhu therassa bahūpakāro pariveṇaṃ sammajjati, pānīyaparibhojanīyaṃ upaṭṭhapeti, dantakaṭṭhaṃ mukhodakaṃ nhānodakaṃ deti, vaccakuṭijantāgharasenāsanāni paṭijaggati, hatthaparikammapādaparikammapiṭṭhiparikammādīni karoti. Thero pacchā laddhāni pañca sāṭakasatāni ‘‘ayaṃ me bahūpakāro’’ti yuttavasena sabbāni tasseva adāsi. Sopi sabbe te sāṭake bhājetvā attano samānupajjhāyānaṃ adāsi.

Evaṃ sabbepi te laddhasāṭakā bhikkhū sāṭake chinditvā rajitvā kaṇikārapupphavaṇṇāni kāsāyāni nivāsetvā ca pārupitvā ca satthāraṃ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṃ nisīditvā evamāhaṃsu – ‘‘bhante, sotāpannassa ariyasāvakassa mukholokanadānaṃ nāma atthī’’ti. ‘‘Na, bhikkhave, ariyasāvakānaṃ mukholokanadānaṃ nāma atthī’’ti. ‘‘Bhante, amhākaṃ upajjhāyena dhammabhaṇḍāgārikattherena sahassagghanikānaṃ sāṭakānaṃ pañca satāni ekasseva daharabhikkhuno dinnāni, so pana attanā laddhe bhājetvā amhākaṃ adāsī’’ti. ‘‘Na, bhikkhave, ānando mukholokanabhikkhaṃ deti , so panassa bhikkhu bahūpakāro, tasmā attano upakārassa upakāravasena guṇavasena yuttavasena ‘upakārassa nāma paccupakāro kātuṃ vaṭṭatī’ti kataññukatavedibhāvena adāsi. Porāṇakapaṇḍitāpi hi attano upakārānaññeva paccupakāraṃ kariṃsū’’ti vatvā tehi yācito atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto sīho hutvā pabbataguhāyaṃ vasati. So ekadivasaṃ guhāya nikkhamitvā pabbatapādaṃ olokesi, taṃ pana pabbatapādaṃ parikkhipitvā mahāsaro ahosi. Tassa ekasmiṃ unnataṭṭhāne uparithaddhakaddamapiṭṭhe mudūni haritatiṇāni jāyiṃsu. Sasakā ceva hariṇādayo ca sallahukamigā kaddamamatthake vicarantā tāni khādanti. Taṃ divasampi eko migo tāni khādanto vicarati. Sīho ‘‘taṃ migaṃ gaṇhissāmī’’ti pabbatamatthakā uppatitvā sīhavegena pakkhandi, migo maraṇabhayatajjito viravanto palāyi. Sīho vegaṃ sandhāretuṃ asakkonto kalalapiṭṭhe nipatitvā osīditvā uggantuṃ asakkonto cattāro pādā thambhā viya osīditvā sattāhaṃ nirāhāro aṭṭhāsi.

Atha naṃ eko siṅgālo gocarappasuto taṃ disvā bhayena palāyi. Sīho taṃ pakkositvā ‘‘bho siṅgāla, mā palāyi, ahaṃ kalale laggo, jīvitaṃ me dehī’’ti āha. Siṅgālo tassa santikaṃ gantvā ‘‘ahaṃ taṃ uddhareyyaṃ, uddhaṭo pana maṃ khādeyyāsīti bhāyāmī’’ti āha. ‘‘Mā bhāyi, nāhaṃ taṃ khādissāmi, mahantaṃ pana te guṇaṃ karissāmi, ekenupāyena maṃ uddharāhī’’ti. Siṅgālo tassa paṭiññaṃ gahetvā catunnaṃ pādānaṃ samantā kalale apanetvā catunnampi pādānaṃ catasso mātikā khaṇitvā udakābhimukhaṃ akāsi, udakaṃ pavisitvā kalalaṃ muduṃ akāsi. Tasmiṃ khaṇe siṅgālo sīhassa udarantaraṃ attano sīsaṃ pavesetvā ‘‘vāyāmaṃ karohi, sāmī’’ti uccāsaddaṃ karonto sīsena udaraṃ pahari. Sīho vegaṃ janetvā kalalā uggantvā pakkhanditvā thale aṭṭhāsi. So muhuttaṃ vissamitvā saraṃ oruyha kaddamaṃ dhovitvā nhāyitvā darathaṃ paṭippassambhetvā ekaṃ mahiṃsaṃ vadhitvā dāṭhāhi ovijjhitvā maṃsaṃ ubbattetvā ‘‘khāda, sammā’’ti siṅgālassa purato ṭhapetvā tena khādite pacchā attanā khādi. Puna siṅgālo ekaṃ maṃsapesiṃ ḍaṃsitvā gaṇhi. ‘‘Idaṃ kimatthāya, sammā’’ti ca vutte ‘‘tumhākaṃ dāsī atthi, tassā bhāgo bhavissatī’’ti āha. Sīho ‘‘gaṇhāhī’’ti vatvā sayampi sīhiyā atthāya maṃsaṃ gaṇhitvā ‘‘ehi, samma, amhākaṃ pabbatamuddhani ṭhatvā sakhiyā vasanaṭṭhānaṃ gamissāmā’’ti vatvā tattha gantvā maṃsaṃ khādāpetvā siṅgālañca siṅgāliñca assāsetvā ‘‘ito paṭṭhāya idāni ahaṃ tumhe paṭijaggissāmī’’ti attano vasanaṭṭhānaṃ netvā guhāya dvāre aññissā guhāya vasāpesi. Te tato paṭṭhāya gocarāya gacchantā sīhiñca siṅgāliñca ṭhapetvā siṅgālena saddhiṃ gantvā nānāmige vadhitvā ubhopi tattheva maṃsaṃ khāditvā itarāsampi dvinnaṃ āharitvā denti.

Evaṃ kāle gacchante sīhī dve putte vijāyi, siṅgālīpi dve putte vijāyi. Te sabbepi samaggavāsaṃ vasiṃsu. Athekadivasaṃ sīhiyā etadahosi – ‘‘ayaṃ sīho siṅgālañca siṅgāliñca siṅgālapotake ca ativiya piyāyati, nūnamassa siṅgāliyā saddhiṃ santhavo atthi, tasmā evaṃ sinehaṃ karoti, yaṃnūnāhaṃ imaṃ pīḷetvā tajjetvā ito palāpeyya’’nti . Sā sīhassa siṅgālaṃ gahetvā gocarāya gatakāle siṅgāliṃ pīḷesi tajjesi ‘‘kiṃkāraṇā imasmiṃ ṭhāne vasati , na palāyasī’’ti? Puttāpissā siṅgāliputte tatheva tajjayiṃsu. Siṅgālī tamatthaṃ siṅgālassa kathetvā ‘‘sīhassa vacanena etāya evaṃ katabhāvampi na jānāma, ciraṃ vasimhā, nāsāpeyyāpi no, amhākaṃ vasanaṭṭhānameva gacchāmā’’ti āha. Siṅgālo tassā vacanaṃ sutvā sīhaṃ upasaṅkamitvā āha – ‘‘sāmi, ciraṃ amhehi tumhākaṃ santike nivutthaṃ, aticiraṃ vasantā nāma appiyā honti, amhākaṃ gocarāya pakkantakāle sīhī siṅgāliṃ viheṭheti ‘imasmiṃ ṭhāne kasmā vasatha, palāyathā’ti tajjeti, sīhapotakāpi siṅgālapotake tajjenti. Yo nāma yassa attano santike vāsaṃ na roceti, tena so ‘yāhī’ti nīharitabbova, viheṭhanaṃ nāma kimatthiya’’nti vatvā paṭhamaṃ gāthamāha –

13.

‘‘Yena kāmaṃ paṇāmeti, dhammo balavataṃ migī;

Unnadantī vijānāhi, jātaṃ saraṇato bhaya’’nti.

Tattha yena kāmaṃ paṇāmeti, dhammo balavatanti balavā nāma issaro attano sevakaṃ yena disābhāgena icchati, tena disābhāgena so paṇāmeti nīharati. Esa dhammo balavataṃ ayaṃ issarānaṃ sabhāvo paveṇidhammova, tasmā sace amhākaṃ vāsaṃ na rocetha, ujukameva no nīharatha , viheṭhanena ko atthoti dīpento evamāha. Migīti sīhaṃ ālapati. So hi migarājatāya migā assa atthīti migī. Unnadantītipi tameva ālapati. So hi unnatānaṃ dantānaṃ atthitāya unnatā dantā assa atthīti unnadantī. ‘‘Unnatadantī’’tipi pāṭhoyeva. Vijānāhīti ‘‘esa issarānaṃ dhammo’’ti evaṃ jānāhi. Jātaṃ saraṇato bhayanti amhākaṃ tumhe patiṭṭhānaṭṭhena saraṇaṃ, tumhākaññeva santikā bhayaṃ jātaṃ, tasmā attano vasanaṭṭhānameva gamissāmāti dīpeti.

Aparo nayo – tava migī sīhī unnadantīmama puttadāraṃ tajjentī yena kāmaṃ paṇāmeti, yena yenākārena icchati, tena paṇāmeti pavattati, viheṭhetipi palāpetipi, evaṃ tvaṃ vijānāhi, tattha kiṃ sakkā amhehi kātuṃ. Dhammo balavataṃ esa balavantānaṃ sabhāvo, idāni mayaṃ gamissāma. Kasmā? Jātaṃ saraṇato bhayanti.

Tassa vacanaṃ sutvā sīho sīhiṃ āha – ‘‘bhadde, asukasmiṃ nāma kāle mama gocaratthāya gantvā sattame divase iminā siṅgālena imāya ca siṅgāliyā saddhiṃ āgatabhāvaṃ sarasī’’ti. ‘‘Āma, sarāmī’’ti. ‘‘Jānāsi pana mayhaṃ sattāhaṃ anāgamanassa kāraṇa’’nti? ‘‘Na jānāmi, sāmī’’ti. ‘‘Bhadde, ahaṃ ‘ekaṃ migaṃ gaṇhissāmī’ti virajjhitvā kalale laggo, tato nikkhamituṃ asakkonto sattāhaṃ nirāhāro aṭṭhāsiṃ, svāhaṃ imaṃ siṅgālaṃ nissāya jīvitaṃ labhiṃ, ayaṃ me jīvitadāyako sahāyo. Mittadhamme ṭhātuṃ samattho hi mitto dubbalo nāma natthi, ito paṭṭhāya mayhaṃ sahāyassa ca sahāyikāya ca puttakānañca evarūpaṃ avamānaṃ mā akāsī’’ti vatvā sīho dutiyaṃ gāthamāha –

14.

‘‘Api cepi dubbalo mitto, mittadhammesu tiṭṭhati;

So ñātako ca bandhu ca, so mitto so ca me sakhā;

Dāṭhini mātimaññittho, siṅgālo mama pāṇado’’ti.

Tattha api cepīti eko apisaddo anuggahattho, eko sambhāvanattho. Tatrāyaṃ yojanā – dubbalopi ce mitto mittadhammesu api tiṭṭhati, sace ṭhātuṃ sakkoti, so ñātako ca bandhu ca, so mettacittatāya mitto, so ca me sahāyaṭṭhena sakhā. Dāṭhini mātimaññitthoti, bhadde, dāṭhāsampanne sīhi mā mayhaṃ sahāyaṃ vā sahāyiṃ vā atimaññi, ayañhi siṅgālo mama pāṇadoti.

Sā tassa vacanaṃ sutvā siṅgāliṃ khamāpetvā tato paṭṭhāya saputtāya tāya saddhiṃ samaggavāsaṃ vasi. Sīhapotakāpi siṅgālapotakehi saddhiṃ kīḷamānā sammodamānā mātāpitūnaṃ atikkantakālepi mittabhāvaṃ abhinditvā sammodamānā vasiṃsu. Tesaṃ kira sattakulaparivaṭṭe abhijjamānā metti agamāsi.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṃ samodhānesi – saccapariyosāne keci sotāpannā, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahanto ahesuṃ. ‘‘Tadā siṅgālo ānando ahosi, sīho pana ahameva ahosi’’nti.

Guṇajātakavaṇṇanā sattamā.